Šodien sevi mierinu ar domu, ka patiesībā pētniecība man jāuzsāk tikai ar 1. septembri un laiks pirms tam ir paredzēts, lai iekārtotos. Nekāda darbība, iespējams, pirms tam nav pat atļauta.
Tāpēc šodien atļaujos būt lēna. Iesēdinu Gi skolas autobusā, pabeidzot dzert rīta kafiju, ielieku bloga ierakstu. Mēģinu sazvanīt atbildīgo par skolas pēcstundu nodarbībām, bet tas nekādi neizdodas, neieslēdzas arī balss pasts. Nedēļas laikā ASV es jau to uztveru kā pašsaprotamu, ka man būs jāierunā paziņojums balss pastā un man atzvanīs, tāpēc pukojos, ka tas nav iespējams. Šis apstāklis mazliet kaitina, jo neizdodas noorganizēt G pēcstundu nodarbības (no 3-5pm).
Saprotot, ka šodien nedz veidojas prezentācija Five College Legal Studies Seminar, kur man pēc 2 nedēļām jāuzstājas, nedz veidojas idejas, ar kurām iet pie kolēģiem nākamnedēļ, nolieku malā melno kladi un kāpju uz velosipēda, lai dotos izbraukumā pa apkaimi. Mērķis ir veloceliņš, jo principā ielas nav īsti piemērotas velobraucējiem, Amerika tomēr ir automobiļu valsts.
Nepilnu divu jūdžu attālumā no mājām ir iespējams uzbraukt uz Norwottuck Rail Trail (https://www.mass.gov/locations/norwottuck-rail-trail) – 11 jūdžu gara celiņa pastaigām, velosipēdiem, skrituļotājiem. Segumu gan dažviet salauzušas koku saknes (atceros tos, kas pukojas par Babītes veloceliņu), bet tas apmeklētāju straumi nemazina. Lai arī ir darba dienas vidus, uz celiņa cilvēku diezgan daudz. Vakaros, pieļauju, vēl krietni vairāk. Ja pie pamales nemanītu mazliet augstākus kalnus, varētu domāt, ka klīstu kaut kur pa Latvijas purviem.
Tāpēc šodien atļaujos būt lēna. Iesēdinu Gi skolas autobusā, pabeidzot dzert rīta kafiju, ielieku bloga ierakstu. Mēģinu sazvanīt atbildīgo par skolas pēcstundu nodarbībām, bet tas nekādi neizdodas, neieslēdzas arī balss pasts. Nedēļas laikā ASV es jau to uztveru kā pašsaprotamu, ka man būs jāierunā paziņojums balss pastā un man atzvanīs, tāpēc pukojos, ka tas nav iespējams. Šis apstāklis mazliet kaitina, jo neizdodas noorganizēt G pēcstundu nodarbības (no 3-5pm).
Saprotot, ka šodien nedz veidojas prezentācija Five College Legal Studies Seminar, kur man pēc 2 nedēļām jāuzstājas, nedz veidojas idejas, ar kurām iet pie kolēģiem nākamnedēļ, nolieku malā melno kladi un kāpju uz velosipēda, lai dotos izbraukumā pa apkaimi. Mērķis ir veloceliņš, jo principā ielas nav īsti piemērotas velobraucējiem, Amerika tomēr ir automobiļu valsts.
Nepilnu divu jūdžu attālumā no mājām ir iespējams uzbraukt uz Norwottuck Rail Trail (https://www.mass.gov/locations/norwottuck-rail-trail) – 11 jūdžu gara celiņa pastaigām, velosipēdiem, skrituļotājiem. Segumu gan dažviet salauzušas koku saknes (atceros tos, kas pukojas par Babītes veloceliņu), bet tas apmeklētāju straumi nemazina. Lai arī ir darba dienas vidus, uz celiņa cilvēku diezgan daudz. Vakaros, pieļauju, vēl krietni vairāk. Ja pie pamales nemanītu mazliet augstākus kalnus, varētu domāt, ka klīstu kaut kur pa Latvijas purviem.
Nobraukājos slapju muguru. Šodien diena karsta. Vispār pie šī klimata būs jāpierod. Vakar bija sutīga tveice, kā tropos. Lielākā daļa iepriekšējo dienu arī bija siltas un saulainas, tomēr rīti un vakari ir ļoti dzestri. Temperatūras starpības diezgan lielas. Lai gan ko gan var spriest pēc nedēļas.
Atbraukusi mājās vēl beidzot piesēžos un uzrakstu ievadrindkopu vienam tēva darbiņam (jau ļoti sen atlikts pienākums, kas beidzot tiek izpildīts) un tad jau pa logu dzirdama ne ar ko nesajaucamā skolas autobusa rūkoņa. Mana skolniece ir mājās, vieglā lidojumā paziņo, ka mācīsies spēlēt flautu, ka skolā bija testi, ka no bibliotēkas lasīšanai viņa ir paņēmusi Nikijas dienasgrāmatas, ka man ir jāaizpilda vairākas formas un ka, vispār, viņa grib pasēdēt un paskatīties telefonu. Pieļauju, ka tā varētu būt dabiska vēlme pēc garas dienas. Pārjautāju, vai skolā pusdienās sistēma strādājusi – vai dabūjusi pusdienas, nosaucot savu numuru. Ar to viss kārtībā. Tikai vēl nokomentē, ka visu starpbrīdi pavadījusi slēpjoties ēnā no saules – šādā karstumā skraidīt pa pagalmu neesot bijis nekādas vēlmes.
Kaut kad vakara gaitā uzzinu, ka šodien bijusi gan rakstīšana/ lasīšana, gan bibliotēkas stunda, gan matemātika, kurā bija tests, kura pirmo teksta uzdevumu viņa nav sapratusi, gan ģeogrāfija, kurā viņi esot mācījušies par Dienvidameriku. Ko viņi mācīsies matemātikā vēl nezinu, lai gan tas ir vienīgais priekšmets, attiecībā uz kuru varētu salīdzināt, vai Gerda ir trāpījusi atbilstošā klašu grupā. Vai, citiem vārdiem sakot, ASV un Latvijā 4. klases matemātikā māca vienu un to pašu.
Atbraukusi mājās vēl beidzot piesēžos un uzrakstu ievadrindkopu vienam tēva darbiņam (jau ļoti sen atlikts pienākums, kas beidzot tiek izpildīts) un tad jau pa logu dzirdama ne ar ko nesajaucamā skolas autobusa rūkoņa. Mana skolniece ir mājās, vieglā lidojumā paziņo, ka mācīsies spēlēt flautu, ka skolā bija testi, ka no bibliotēkas lasīšanai viņa ir paņēmusi Nikijas dienasgrāmatas, ka man ir jāaizpilda vairākas formas un ka, vispār, viņa grib pasēdēt un paskatīties telefonu. Pieļauju, ka tā varētu būt dabiska vēlme pēc garas dienas. Pārjautāju, vai skolā pusdienās sistēma strādājusi – vai dabūjusi pusdienas, nosaucot savu numuru. Ar to viss kārtībā. Tikai vēl nokomentē, ka visu starpbrīdi pavadījusi slēpjoties ēnā no saules – šādā karstumā skraidīt pa pagalmu neesot bijis nekādas vēlmes.
Kaut kad vakara gaitā uzzinu, ka šodien bijusi gan rakstīšana/ lasīšana, gan bibliotēkas stunda, gan matemātika, kurā bija tests, kura pirmo teksta uzdevumu viņa nav sapratusi, gan ģeogrāfija, kurā viņi esot mācījušies par Dienvidameriku. Ko viņi mācīsies matemātikā vēl nezinu, lai gan tas ir vienīgais priekšmets, attiecībā uz kuru varētu salīdzināt, vai Gerda ir trāpījusi atbilstošā klašu grupā. Vai, citiem vārdiem sakot, ASV un Latvijā 4. klases matemātikā māca vienu un to pašu.
Rīta saule uz ielas, gaidot skolas autobusu
Uz nākamo nedēļu visiem skolas bērniem esot jāatnes “ME bag”, kurā ieliktas 5 lietas, kas katru raksturo. Gi sākumā protestē, ka negribot “embarrass myself”, tāpēc neko nelikšot, nenesīšot. Tomēr, kad ieminos, ka varētu aiznest kādu slaimu, bērnam ideja vairs neliekas tik slikta. Tad ierosinu, ka jāieliek kaut kas, kas ilustrē, ka viņa ir no Latvijas – jo tas viņu atšķir no pārējiem klasē. Šajā brīdī jau meita pieprasa, lai izdrukājam viņas ģimenes locekļu bildes – mammu, tēti, omi.. Tā kā svarīgs varētu būt arī hiphops, un gribējās pastāstīt par to, mums nupat jau rodas problēma, ka ieliekamo lietu daudzums it kā ir tikai 5…. Šķiet, ar pirmo “mājasdarbu” sekmīgi būsim tikušas galā. Tā kā Rīgā Gerda gāja privātskolā Domdaris, kur mājasdarbu nebija, mājasdarbu gatavošana man ir jauna pieredze (no kuras gan ceru tikt vaļā, piesakot meitu pēcstundu nodarbībām; bet tās skolotājas noķeršana ir problēma, kurai pievērsīšos rīt).
Vakaru noslēdzam ar negaidītu skrējienu uz veikalu pēc apaviem. Izrādās, ka līdzpaņemtās ielas kurpes vairs neder. Nu jā, tās pirkām uz pagājušo septembri. Kad kravājām somas, vēl derēja, bet nu kāja izaugusi. Šajā brīdī novērtēju ASV tirgu – Target piedāvā skechers botiņas, par kādām Gi ir vienmēr sapņojusi, par cenu, kas atbilst tieši pusei no cenas, par kādu tās nopērkamas Rīgā. Mazs prieciņš.
Citādi: laikam lēnām sāksies rutīna.
Vakaru noslēdzam ar negaidītu skrējienu uz veikalu pēc apaviem. Izrādās, ka līdzpaņemtās ielas kurpes vairs neder. Nu jā, tās pirkām uz pagājušo septembri. Kad kravājām somas, vēl derēja, bet nu kāja izaugusi. Šajā brīdī novērtēju ASV tirgu – Target piedāvā skechers botiņas, par kādām Gi ir vienmēr sapņojusi, par cenu, kas atbilst tieši pusei no cenas, par kādu tās nopērkamas Rīgā. Mazs prieciņš.
Citādi: laikam lēnām sāksies rutīna.
RSS Feed
