Es vakar liku eksāmenu.
Tas ir kas tāds, ko gadiem nebiju darījusi, un perfekcionists manī bija nobijies ne pa jokam. Bet ja nu izgāžos? Ja nu nezinu? Vai es to spēju?
Pa vidu savām Fulbraita studijām, biju nolēmusi izmantot to, ka man ir vairāk brīvā laika nekā jebkad pēdējā laikā ir bijis un būs (pat bērns vakaros un brīvdienās nav jāizklaidē), nolēmu apgūt ko jaunu un pierādīt sev un pasaulei, ka šo jomu zinu, nokārtojot sertifikācijas eksāmenu naudas atmazgāšanas (vai precīzāk – atmazgāšanas novēršanas un ķeršanas) jomā. Vakarus tāpēc pavadīju nevis laiski sūcot kokteiļus vai skatoties nebeidzamus seriālus, bet gan lasot FATF rekomendācijas, vadlīnijas, Moneyval atzinumus, USA PATRIOT ACT normas. Pastaigās līdzi ņēmu nevis fotoaparātu, bet gan kartītes ar dažādiem jēdzieniem, kas jāapgūst, normām, kas jāzina. Brīvdienās lasīju nevis romānus, bet Sanitized Cases apkopojumus un dažādus ziņojumus, piem., on Money Laundering and Terrorist Financing Vulnerabilities of Legal Professional (jāatzīst, to ziņojumu un keisu apraksti ir gandrīz kā saīsināti kriminālromāni). Beigu beigās shēmu trūkumus redzēju pat retajās Breaking Bad/ Better call Saul sērijās, ko sanāca noskatīties.
Tas ir kas tāds, ko gadiem nebiju darījusi, un perfekcionists manī bija nobijies ne pa jokam. Bet ja nu izgāžos? Ja nu nezinu? Vai es to spēju?
Pa vidu savām Fulbraita studijām, biju nolēmusi izmantot to, ka man ir vairāk brīvā laika nekā jebkad pēdējā laikā ir bijis un būs (pat bērns vakaros un brīvdienās nav jāizklaidē), nolēmu apgūt ko jaunu un pierādīt sev un pasaulei, ka šo jomu zinu, nokārtojot sertifikācijas eksāmenu naudas atmazgāšanas (vai precīzāk – atmazgāšanas novēršanas un ķeršanas) jomā. Vakarus tāpēc pavadīju nevis laiski sūcot kokteiļus vai skatoties nebeidzamus seriālus, bet gan lasot FATF rekomendācijas, vadlīnijas, Moneyval atzinumus, USA PATRIOT ACT normas. Pastaigās līdzi ņēmu nevis fotoaparātu, bet gan kartītes ar dažādiem jēdzieniem, kas jāapgūst, normām, kas jāzina. Brīvdienās lasīju nevis romānus, bet Sanitized Cases apkopojumus un dažādus ziņojumus, piem., on Money Laundering and Terrorist Financing Vulnerabilities of Legal Professional (jāatzīst, to ziņojumu un keisu apraksti ir gandrīz kā saīsināti kriminālromāni). Beigu beigās shēmu trūkumus redzēju pat retajās Breaking Bad/ Better call Saul sērijās, ko sanāca noskatīties.
Pēc mēneša šādas informācijas likšanas smadzenēs, nolēmu, ka ir pienācis brīdis eksāmenam. Jo citādi pie brīvā laika (bez sirdsapziņas pārmetumiem) man netikt. Lai arī šādu eksāmenu varu nolikt arī Latvijā, piemēram, aizčāpojot līdz Riga Business School, nevarēju taču laist garām iespēju šādu pieredzi gūt ASV! Un tad vēl tā sajūta, ka gribas to izdarīt, lai ir sirdsmiers.
Tad nu internetā pieteicos uz eksāmenu, un sāku gaidīt, kad man atsūtīs ziņu, ka varu izvēlēties konkrētu laiku. Gaidīt nācās gandrīz nedēļu. Kad piektdien saņēmu ziņu, ka varu skatīties pieejamos laikus, trīcošām rokām iegāju mājaslapā, lai konstatētu, ka eksāmenu varu likt Holyoke Community College (kaut vai nākamajā dienā), vai braukt uz Springfieldu (kur gan brīvo vietu un laiku bija maz, nedēļā pa vienai dienai). Protams, izvēlējos HCC, un nolēmu, ka laba diena eksāmenam varētu būt otrdiena (nu kurš gan ir spējīgs uz varoņdarbiem pirmdienā)? Pieteicos un.. .sāku nervozēt.
Izmēģināju testus online (kas neviens nav pat attāli līdzīgi īstajam, tagad to varu apgalvot), un sastresojos, jo rezultāti bija švaki. Izgāju vēlreiz cauri grāmatai un testa paraugam (tur rezultāti savukārt bija visai lieliski). Tad nomierinājos. Tad izlasīju visas iespējamās diskusijas reddit. Sapratu, ka neko nesaprotu. Pirmdienas laikā pie nekā cita vispār nepiesēdos, uz e-pastiem neatbildēju, savai profesorei pateicu, ka rakstu skatīšos pēc dienas un vēlreiz visu pārlasīju un nervozi jandalēju pa māju, pieļauju, krizdama draugam uz nerviem.
Otrdienas rītā pamodos ar sajūtu, ka, paldies dievam, drīz tas būs aiz muguras. Tikai vecākiem atzinos, ka šodien dodos uz eksāmenu, jo bija bažas, ka nenolikšu un tad taču būtu kauns! Ierados koledžā krietnu pusstundu par agru, tomēr tā kā bija pieejamas brīvas vietas, mani ielaida pie testa likšanas jau ātrāk.
Tas notika tā: apsēdina mani telpā ar stikla sienu, kur salikti kādi 20 datori. Izsniedz piezīmju “papīru”- tāfelīti, uz kuras rakstīt ar izdzēšamu flomasteru (izdzēš viņi, pats neko nevar izdzēst). Izsniedz troksni slāpējošas austiņas. Atņem visas personīgās mantas, pulksteni ieskaitot. Pielaiž pie datora un tiek dotas 3.5 stundas 120 jautājumu atbildēšanai.
Jautrākais tajā visā ir fakts, ka no 120 jautājumiem gala rezultātā tiek vērtēti tikai 100, no kuriem pareizi ir jāatbild uz vismaz 75. Proti, 20 jautājumi ir “zaļi”, vēl negatavi. Tos ieliek testā un vērtē, vai formulējumi ir labi. Man ir aizdomas, ka es pat zinu, kuri bija tie “negatavie” jautājumi (lai gan droša būt, protams, nevaru). Jo bija daļa jautājumu, kas bija absolūti murgaini, sliktiem formulējumiem, nu tādi, lai man rastos pamatīga panika, ka neko nesaprotu.
Jo īstais stress pieslēdzās īsi pirms exam beigām, kad gāju cauri savām atbildēm un pēkšņi vairs nebiju pārliecināta, ka esmu izvēlējusies pareizās… 3 jautājumos atbildes pat nomainīju un tad sapratu, ka jābeidz ņemties.
Tad nu internetā pieteicos uz eksāmenu, un sāku gaidīt, kad man atsūtīs ziņu, ka varu izvēlēties konkrētu laiku. Gaidīt nācās gandrīz nedēļu. Kad piektdien saņēmu ziņu, ka varu skatīties pieejamos laikus, trīcošām rokām iegāju mājaslapā, lai konstatētu, ka eksāmenu varu likt Holyoke Community College (kaut vai nākamajā dienā), vai braukt uz Springfieldu (kur gan brīvo vietu un laiku bija maz, nedēļā pa vienai dienai). Protams, izvēlējos HCC, un nolēmu, ka laba diena eksāmenam varētu būt otrdiena (nu kurš gan ir spējīgs uz varoņdarbiem pirmdienā)? Pieteicos un.. .sāku nervozēt.
Izmēģināju testus online (kas neviens nav pat attāli līdzīgi īstajam, tagad to varu apgalvot), un sastresojos, jo rezultāti bija švaki. Izgāju vēlreiz cauri grāmatai un testa paraugam (tur rezultāti savukārt bija visai lieliski). Tad nomierinājos. Tad izlasīju visas iespējamās diskusijas reddit. Sapratu, ka neko nesaprotu. Pirmdienas laikā pie nekā cita vispār nepiesēdos, uz e-pastiem neatbildēju, savai profesorei pateicu, ka rakstu skatīšos pēc dienas un vēlreiz visu pārlasīju un nervozi jandalēju pa māju, pieļauju, krizdama draugam uz nerviem.
Otrdienas rītā pamodos ar sajūtu, ka, paldies dievam, drīz tas būs aiz muguras. Tikai vecākiem atzinos, ka šodien dodos uz eksāmenu, jo bija bažas, ka nenolikšu un tad taču būtu kauns! Ierados koledžā krietnu pusstundu par agru, tomēr tā kā bija pieejamas brīvas vietas, mani ielaida pie testa likšanas jau ātrāk.
Tas notika tā: apsēdina mani telpā ar stikla sienu, kur salikti kādi 20 datori. Izsniedz piezīmju “papīru”- tāfelīti, uz kuras rakstīt ar izdzēšamu flomasteru (izdzēš viņi, pats neko nevar izdzēst). Izsniedz troksni slāpējošas austiņas. Atņem visas personīgās mantas, pulksteni ieskaitot. Pielaiž pie datora un tiek dotas 3.5 stundas 120 jautājumu atbildēšanai.
Jautrākais tajā visā ir fakts, ka no 120 jautājumiem gala rezultātā tiek vērtēti tikai 100, no kuriem pareizi ir jāatbild uz vismaz 75. Proti, 20 jautājumi ir “zaļi”, vēl negatavi. Tos ieliek testā un vērtē, vai formulējumi ir labi. Man ir aizdomas, ka es pat zinu, kuri bija tie “negatavie” jautājumi (lai gan droša būt, protams, nevaru). Jo bija daļa jautājumu, kas bija absolūti murgaini, sliktiem formulējumiem, nu tādi, lai man rastos pamatīga panika, ka neko nesaprotu.
Jo īstais stress pieslēdzās īsi pirms exam beigām, kad gāju cauri savām atbildēm un pēkšņi vairs nebiju pārliecināta, ka esmu izvēlējusies pareizās… 3 jautājumos atbildes pat nomainīju un tad sapratu, ka jābeidz ņemties.
| Labā ziņa: eksāmena rezultātus paziņo uzreiz, turpat uz datora ekrāna. No 100 jautājumiem pareizi biju atbildējusi uz 97. Nez, vai tās 3 bija atbildes, ko nomainīju? Bet nu tā kā kopējais “pareizo” atbilžu skaits bija ap 80% (kā kurā jomā), nojaušu, ka esmu atbildējusi nepareizi uz visiem “negatavajiem” jautājumiem. Šķiet, viņiem pie tiem ir jāpiestrādā! |  |
Pabijusi otrā pusē eksāmenam, es noteikti zinu lietas, ko gribētu uzlabot mūsu advokātu palīgu eksāmenā. Nav viegli uztaisīt labu testu un to pārbaudīt, ja testa licēju skaits ir mazs un jautājumu bāze ir maza. Mums ir vēl kur augt. Bet pabūt otrā pusē – nenoliedzami vērtīgi.
Tomēr lielākais prieks (ak, palielīšos) taču par sevi un to, ka spēj manas 40gadnieces smadzenes uzņemt un apstrādāt jaunu informāciju. Vakarā tā vietā lai skrietu atkal sportot es saslēju kājas uz dīvāna, atvēru šampanieti un šo sasniegumu atzīmēju. Ir taču brīži, kad svinēt ir vērts un pelnīts!
Tomēr lielākais prieks (ak, palielīšos) taču par sevi un to, ka spēj manas 40gadnieces smadzenes uzņemt un apstrādāt jaunu informāciju. Vakarā tā vietā lai skrietu atkal sportot es saslēju kājas uz dīvāna, atvēru šampanieti un šo sasniegumu atzīmēju. Ir taču brīži, kad svinēt ir vērts un pelnīts!
RSS Feed
