Šīs sestdienas lielais piedzīvojums noteikti bija CIRKS.
Man personīgi, protams, sirdi sildīja nepilna stunda pastaigas pa sniegotajiem celiņiem, saulei spoži spīdot, kamēr Gerda vingroja, bet mūsu kopējais piedzīvojums bija Cirque du Soleil izrāde Vusterā (vai Vurčestrā, lai gan Worcester vietējie izrunā tā, ka tas skan drīzāk kā Vuster; kā saukt to, ko mēs pazīstam kā Vorčestras mērci, man nupat vairs nav skaidrs).
Man personīgi, protams, sirdi sildīja nepilna stunda pastaigas pa sniegotajiem celiņiem, saulei spoži spīdot, kamēr Gerda vingroja, bet mūsu kopējais piedzīvojums bija Cirque du Soleil izrāde Vusterā (vai Vurčestrā, lai gan Worcester vietējie izrunā tā, ka tas skan drīzāk kā Vuster; kā saukt to, ko mēs pazīstam kā Vorčestras mērci, man nupat vairs nav skaidrs).
Un proti, kādu mēnesi atpakaļ mēs pamanījām, ka stundas brauciena attālumā esošajā Vusterā ciemosies Cirque du Soleil. Jā, uz tā izrādēm var aiziet arī Latvijā, bet sadomājām, ka būtu forši to izbaudīt te. Izmēģinājām un uzzinājām, kā ir pirkt biļetes internetā ASV. Uzzinājām, kā ir ziemas laikā stūrēt pa lielceļiem uz Vusteru (kad Waze nezinu kāpēc vidējo ātrumu rēķina kā atļauto +10 jūdzes/ stundā, proti, lai nokļūtu norādītajā laikā galā, ir visu laiku jāpārkāpj noteikumi). Bet pa ceļam mēs redzējām vai desmitiem dažādi Ziemassvētku noskaņās izrotātas privātmājās, kas vien bija piedzīvojums. Un kad es saku “izrotātas”, ar to es nodomāju dažas lampiņu virtenītes, bet gan acis žilbinošu lampiņu daudzumu un milzīgus piepūstus briežus, Olafus un lāčus ar sarkanām cepurītēm māju priekšā.
Izrāde pati bija vairāk daiļslidošana, nekā man būtu gribējies, bet acīm tīkama daiļslidošana. Forši bija dažādie triki, bet nu beigu kulminācija bija lieliska un aizrāva visus. Vairākkārtīgi izrādes laikā Gi slēpās kapucē un teica, ka ir bail skatīties – akrobātu priekšnesumi bērnam, kas pats nodarbojas ar gymnastics, likās ļoti, ļoti bīstami. Tie priekšnesumi gaisā tiešām ir tie, kuru dēļ elpa aizraujas.
Izrāde pati bija vairāk daiļslidošana, nekā man būtu gribējies, bet acīm tīkama daiļslidošana. Forši bija dažādie triki, bet nu beigu kulminācija bija lieliska un aizrāva visus. Vairākkārtīgi izrādes laikā Gi slēpās kapucē un teica, ka ir bail skatīties – akrobātu priekšnesumi bērnam, kas pats nodarbojas ar gymnastics, likās ļoti, ļoti bīstami. Tie priekšnesumi gaisā tiešām ir tie, kuru dēļ elpa aizraujas.
Mums abām šī izklaide patika, lai arī tas ceļš abos virzienos man likās mazliet saspringts: turp, jo baidījos nokavēt, atpakaļ, jo bija tumšs un ļoti daudz auto. Kad beidzot tikām nost no autostrādes, kļuva labāk, un tad jau varēja tās mājiņas apbrīnot. Tomēr tad jau bija jāsteidzas mājās, lai bagāžniekā nenosmok nopirktās mīdijas (un gatavotāja pārāk neizbadējas, būsim godīgi). Vakariņas sanāca izcilas, gatavoju pēc receptes, kas atrodama tepat blogā; Gerda tomēr izvēlējās risoto, ko pati arī uztaisīja, gan manā uzraudzībā.
Man gan... tas sniegs un saule... kad izdodas noķert krāsas un gaiss tik dzirdi smaržo. Kad pat sagribas slēpot, jo ir labi būt saulē, pie spilgti balta sniega. Arī skaistums.
RSS Feed
