Lai gan, atzīšos, man ļoti tīk mana darbdienu rutīna. Izlaist bērnu pa durvīm 8:15, pabeigt dzert kafiju. Pabeigt blogu, ja tas nav publicēts. Aiziet uz sporta klubu 9:30.
Tā 6dienas frustrācija rodas tāpēc, ka pētnieka/ zinātnieka loma man tomēr padodas 5kapeiku labāk nekā mātes loma. Vismaz prasīgā 21. gs. ietvaros. Jo principā jau bērns ir paēdis, apmīļots, siltumā, iet skolā. Viņai nav rīta agrumā jādodas strādāt fabrikā un mājās viņu neviens nesit. Bet kaut kur apkārtējā vidē lasot par tā, kā bērni tiek audzināti un viņiem dotas iespējas un atvērti horizonti, tādiem apzinīgajiem perfekcionistiem kā man ieslēdzas programma: bērnam jādod atrakcijas, jādod izaugsmes iespējas, jādod informācija, jādod.. nezinu pat kas (tur arī stresiņš).
Mana diena ir salīdzinoši vienkāršāka. Blondais moments, kad pamanu, ka pie gymnastics school ārpusē ir galdiņi un krēsli, kur var sēdēt un strādāt nesaliecoties septiņos līkumos (un kur neož pēc sviedriem). Smiekli, kad “atved vienu vīnu” rezultējās nevis kā pudele vīna, bet vīna kaste. Prieks par izlasīto un tāds pētnieka azarts – lasīt, pārbaudīt, lasīt tālāk. Tā sajūta, kad gribas par kaut ko uzzināt vairāk, un vienlaikus tik ļoti gribētos par to pastāstīt citiem. Varbūt tomēr manī ir kaut kāds ģenētiski pārmantots skolotāja gēns (un nez vai no Rātminderu Andža, vai tepat no mammas), bet tik ļoti negribās turēt sveci zem pūra un dalīties. Advokātam laikam netipiski?