Via ferrata Prisojnik/ Prednje okno

….un brīdis, kad man kalnu pietiek...

Kad rakstu šo, ir septiņi vakarā, pārējie ir aizgājuši uz saimnieka ieteiktu mājas restorānu vakariņās, bet es sēžu dzīvoklīša koridorā uz grīdas (jo te ir labākais wifi pārklājums, kā arī rakstās labāk, nekā sēžot uz balkona), un atskatos uz šo dienu.

​Ja godīgi, joprojām jūtos mazliet apreibusi vai pat apstulbusi – braucot no kalna lejā sajūta bija, ka pasaule griežas ap mani kā pēc pudeles vīna. Laikam trīs ferratas un 30 km pastaiga piecu dienu laikā organismam, kas paradis klibināt taustiņus pie ekrāna un brīvajā laikā pastaigāt pa mežu, ir pietiekami liela slodze. Jo šodien, kāpjot kalnā, man lāgiem radās jautājums – ko es te daru un kāpēc es to daru? Īpaši – lejupceļā, jo, tiem kas nezina, varu izstāstīt, ka uz leju pa kalnu es parasti kleberēju kā tāds tizls pensionārs – daudz labāk man padodas kāpšana augšup (kaut kāds kaķa gēns laikam asinīs). Nonākot pie auto gan atbildi biju sev atradusi – laikam šai reizei kalnu pietiek. Novilku sistēmu, kalnu zābakus, ķiveri, pateicībā iepakoju dziļi, dziļi un izvilkšu jau pēc kāda laiciņa.

​Visādi citādi šodiena bija ideāla. Bērnu atstājām ar omi un pārējo kompāniju – viņiem bija plāns par ūdenskrituma apmeklējumu un vēl kādām ekskursijām. Meituks, protams, mazliet paraudāja (kā katru rītu) – šoreiz par to, ka grib ar mums, bet jāatzīst, ka labi vien ir, ka līdzi neņēmām.

​Via ferrata Prisojnik/ Prednje okno sākas no tās pašas Vršič pārejas, tikai uz otru pusi. Kāpjot varējām novērtēt Mala Mojstrovkas feratas noejas maršrutu. Aprakstos minēts, ka apļa garums ir 5 km, kas veicami 4 stundu laikā. Kad nonākam pie apļa sākuma, uz ceļa atzīmes gan rakstīts, ka līdz “logam” vien ir 3,5h, savukārt, ja uz logu iet pa “parasto ceļu” – tam arī jāvelta 3h. Tad nu apļa garums sanāk 5h vismaz. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tieši tā tas arī bija. Ja no auto uz pārejas izkāpām 10:00, tad atgriezāmies pie tā 15:30.

​Ferata klasificēta kā B/C grūtības pakāpes. Tā nav tehniski sarežģīta, tomēr ir nepieciešama skaidra galva un prātīga kāpšana, jo arī šajā feratā ir uzdarbojušies metāla zagļi. Jeb, vienkāršā valodā sakot – lāgiem kāpiens nav drošināts. Sarežģītākajās vietās klintīs ir ielikti pakāpieni, tā ka grūti nav, tomēr tās atklātās vietas, kur jāturas pie klints bez papildus drošināšanas, arī nav maz.

Feratā ir kādas 3-4 jautras vietas – stāvāki kāpumi un šaurākas izlīšanas (dažas no tām nofilmētas), citādi – vienkāršs kāpiens. Mala Mojstrovka pat likās vairāk ķēžota. Šis maršruts gan ir arī tikai 680m kāpums, objektīvi kāpiena ir mazāk. Tomēr maz ir arī tādu pavisam riebīgu vietu – īpaši jauks nav pats pēdējais posms pirms “loga”, jo tur zeme ir mitra un jākāpj augšup pa mālainu segumu, kurā vietumis ir akmeņi, vietumis – akmentiņi. Ir slidens. Es pārvietojos četrāpus, cenošoties nebrucināt akmeņus.

​Trasi augšup lēnā garā veicam 3 stundu laikā un, spriežot pēc citām kompānijām uz sienas, tāds arī ir vidējais ātrums. Augšā pie “loga” ir uzraksts, ka ceļš lejup līdz pārejai ir 1,5h. Mums tieši tik arī vajadzēja, kas nozīmē, ka uz kājām un potītēm stabili kāpēji noskries stundā. Es klunkurēju ļoti prātīgi, īpaši pēc tam, kad apmērām 40 minūtes pēc tam, kad bijām sākuši kāpienu, sākās lietus un visi akmeņi uz kalna pārvērtās slidkalniņos. Tomēr pat manā tempā mēs ierakstījāmies pieminētajās 1,5h.

​Vai šī trase būtu piemērota bērnam, sev jautāju. Jā, bet tādam gana prātīgam… 7gadnieks ar manas meitas temperamentu varbūt nav īstā publika. Bet pēc gadiņa vai drīzāk diviem – kāpēc ne.

​Nonākusi mājās jutos, godīgi sakot, pilnīgi izpumpējusies. Mani interesēja tikai karsta duša un gulta. Laikam šim atvaļinājumam kalnu pietiek, nospriedu. Kamēr Gerda ar Brigitu pa blakus esošās viesnīcas baseiniem izklaidējās, mēs ar Reini vēl paguvām pēc T-bone aiziet. Šoreiz tikai puskilogramīga, rīt taču nav jākāpj. Sēdējām, ēdām un spriedām, ka izdevies mums tiešām forši šajās dienās pajandelēt pa klintīm. Ideāli laikapstākļi, ideālas iespējas. Slovēnija kalnos kāpšanai ir forša – te ir dažādas trases, laba infrastruktūra, lētāka dzīvošana un ēšana nekā Austrijā vai Itālijā. Kas viss kopā rada tādu jauku buķeti, ko gribētos izbaudīt vēl kādreiz.